Mamma, gribu mājās…

Noticējāt? Padomājāt, ka man tiešām te negluži iet un es gribu uz mājām?? Ha haa, protams ka nē, tas tikai mārketinga triks, lai Jūs atvērtu un izlasītu manu postu. Un mamma pie manis drīz atbrauks ciemos.:)

Din don! 14 cilvēki? Tikai? 14 ir studentu skaits manā katedrā, kuri pieteikušies uz Erasmusu nākamajam gadam. Un tas ir 1. un 2. kursnieki kopā.  Tik maz? Manā gadā, pagājušajā gadā bija ap 30. Vai tiešām negribās aizbraukt uz ārzemēm uz pusgadu, mācīties tur, redzēt beidzot kko atšķirīgu no RSU? Par to maksā naudu, es stipendijā saņemu ap 4000 eiro par visu semestri. Naudu maksā par to, ka tu dzīvo tur, mācies, ceļo apkārt, ballējies, uzzini daudz jauna un bla bla bla utt. Par to studentisko dzīvi, kuru tu vari izbaudīt tikai jaunībā (my opinion). Es šaubos, ka kopš es aizbraucu janvāra sākumā, mums LV baigi viss uz augšu aizgāja, ekonomika, darbs visiem ir, forši kļuva. Vai tad tiešām visi grib sēdēt mājās? Aj, cilvēki cilvēki, pamodiniet sevī vēlmi izjūst kko jaunu. Biju nedēļu LV, aizgāju tīri intereses pēc uz vienu lekciju. Nosaukumu pat īsti neatceros, kkas tipa ”Darba resursi”. Oh noooooo, vesels modulis ar nosaukumu darba resursi? Bija diezgan^2 sausi, pilns ar definīcijām un pat nevienas bildes. Mani neiedvesmoja. Labi, baigi negribās neko sliktu runāt par Stradiņiem, bet laikam tiešām mums parāk daudz teorijas un sausas pārrakstīšanas. Tā ka ceru, biedri, es kaut mazliet jūs iedvesmošu painteresēties sīkāk par to, kas tad ir Erasmus un varbūt mani vārdi vai blogs kaut uz 0.01% pabīdīs Jūsu lēmuma bultiņu uz YES pusi. Tā kā never say never….

Let’s go. Jau laikam kādu mēnesi neko šeit nerakstīju, beidzot sevi piespiedu apsēsties un patrenēt pirkstus citādā veidā, nekā es te parasti tos trenēju: turot alu! Labi, nav tā kā es te visu laiku dzeru, bet alkoholu nācas lietot vairāk nekā biju to darījis Latvijā. That’s Erasmus baby, shut up and drive.

Okey, pārsledzos uz februāri. Pirmā diena universitātē pagāja apmēram tā kā gaidīju. Savacamies visi, iepazinamies, cik paspējam, mūs sadalīja komandās un tad bija some kind of orientation pa universitāti ar spēlītēm posmos. Balva un stimuls bija studentiskākie ever. 1. vieta dabū 3 free drinks in tomorrows party, 2.-2, 3. – 1. Ieņemam 2 vietu…:) Es nebūtu es, ja nepievērstu jau pirmajā dienā visu cilvēku uzmanību. Sēdējām ēdnīcā, es tur kko gāju apkārt skatījos pa logu, redzu durvis, tā domāju tīri intereses pēc parbaudīt, vai ir vaļā, āra bija kkādu krēsliņi, diezgan smuki no iekšas izskatījās. Durvis bija vaļā, answer yes, bet izrādījās, ka tas ir emergency exit un uz tām durvīm bija lieliem burtiem rakstīts: STOP! 🙂 Bet es parasti uz ārējo izskatu neskatos, es tač uzreiz mēģinu dvēseli saskatīt, tāpēc neredzēju.:) Sāka skanēt sirena uz visu ēdnīcu, nācās apsargus saukt, lai izslēgtu.

Otrajā dienā (cik atceros) mums bija international food night. Padomājām ar Elīnu, ko tad mēs varam uztaisīt. Zirņus ar speķi? Nē, te tādu staffu veikalā neatradīsim. Okey, izlēmam kopā ar lietuvieti Donatasu taisīt kartupeļu pankūkas. (izrādījās ka vēl tās taisīja slovāki) Gatavojam pa komandām, ar mums bija 3 ungārietes, kuras taisīju gulaša zupu. Katrai komandai bija doti 50 eiro uz produktiem. Atradam ar Elīnu internetā, ka varam uztaisīt desertu: ceptus ābolus ar riekstiem, rozīnē, medu un saldējumu. Garšīgi izklausās? Izklausās….:) Tātad pajautājam, vai studenthousā ir krāsns, saņēmam atbildi, ka krāsns nav bet visticamāk mikrene ar Oven režīmu. Noticējām. Atnācam, un oven režīmu neatradam, tikai grill.:) Aj, da tas taču sīkums: iebāzam tos ābolus ar visiem accesorries mikrenē uz 10 minūtēm grill režīmā, pēc kāda laika viņi tur sāka piedegt, smirdēt mazliet, tā kā mēs tur kkādu dūmdesu taisam Bauskā.:) Bet āboli nav dūmdesa. Izņemam, viņi ir cieti, nav tā kā vajag. Godīgi sakot, es jau neatceros, kā mēs viņus dabūjām daudz maz maigus un lietojamus, bet kkas sanāca. Un zinat ko? Nē, vēl nezinat. Bija ļoti garšīgi. Tagad tikai zinat! Parējie novērtēja. Amerikāniete taisīja cūkgaļas medaljonus laša un ķiploku mērcē, bet uzkodās zuša fileju ar cherry tomātiem. Iesledz bremzes. Neesat naīvi: protams viņa neko tādu netaisīja, bet ko viņa taisīja? Nu protams hot dogus un kko tur vēl.:) Tas ir amerikāņu nacionālais ēdiens. Esi garšojis? Gan jau ka nē, pie mums tādi nav, viņi tikai Amerikā.:) Korejieši taisīja rīsus visādus, bija garšīgi, sevišķi vista COLAS mērcē. Skan tā mazliet industrial eksotiski, bet tiešām garšīgi. Spāņiem bija tortillas. Visu pagaršoju, pēctam protams sekoja party…..

Nākošajā dienā, 5dienā bija introductional party barā Motown. Nu tā, es teiktu diezganpa mierīgo, bet paskatījos kā tur tauta dejo. Gandrīz nedejo.:) Šeit arī darbojas Nīderlandes likums: little place lots of people, little dance lots of beer.

Mazliet par maniem biedriem: mums te  ir slovāki, čehi, korējieši, spāņi, lietuvietis, bulgārietes, vācieši, amerikāniete, turki, poļi. Diezgan pamatīga soļanka. Bet jautri, aizraujoši. Spāņi atbrauca mācīties angļu valodu universitātē, tāpēc angliski viņi runā vispār ne gluži, tikai viens runā normāli. Slovāki, kā delegācija no austrumeiropas dzer diezgan pamatīgi, bulgārietes ar poļiem arī neatpaliek. Vienu reizi es neatpaliku arī, pat teiktu apsteidzu visus, jūtos baigais Šumahers, bet pēctam savārīju tādu putru, ka īsti negribas stāstīt, nekas slikts ar mani nenotika, es teiktu drīzāk kkas slikts notika ar Vāciju.:)) Daži jau dzirdējuši… Neesi dzirdējis? Pats vainīgs, ka nesatiki mani Latvijā, kamēr biju šeit veselu nedēļu.

Mācības. Man ir te 7 priekšmeti: sustainable innovation, management and leadership, bussiness economic environment, international finance, project finansial analysis, business english un spāņu valoda. Fontys universitātē studijas ar ļoti praktisku novirzi. Visos priekšmetos mums ir daudz grupu darbi, kopējie projekti, praktiski uzdevumi, role plays. Liekas, ka tāda pieeja ir daudz efektīvāka nekā pie mums, bet neesmu eksperts, redzēsim. Mācos grupā kopā ar vāciešiem, visi viņi pārsvarā katru dienu brauc no Vācijas, te ļoti netālu pāri robežai. Kafija no automāta maksā 20 centus, tāpēc es tagad daudz tās dzeru, gandrīz katrā pārtraukumā. Kopumā slodze daudz mazāka nekā RSU, bet tas ir tagad, vēlāk laikam būs krietni vairāk jāmācās.

It kā jau iedzīvojies biju un tad man uz galvas sāka krist izaicinājumi un problēmas. Pa punktiem? :

1. Mazgājos dušā, izdomāju apsēsties vannā (to par vannu nosaukt grūti, jo ļoti maza, vnk teiksim- liels salātu trauks) paberzēt kājas. Pabeidzot to procedūru, pieķeros horizontālajai caurulei, lai vieglāk piecelties būtu. Piecelties man nesanāca. Tā truba bija no plastmasas. Kurš santehniskās trubas taisa no plastmasas? Izrāvu veselu posmu no abām pusēm. Tālāk sekoja izšķirošs brīdis. Šajā brīdī es baidījos domāt par to, bet tas bija neizbēgami: vai no viena no caurumiem sāks sūdi tecēt? Ja tas notiktu, es tiešām nezinu, ko es darītu, laikam vienkārši apsēstos un vienaldzīgi skatītos, kā tek sūdi un čuras.:)) Iedomājos sevi 2 naktī  paniski skrienot pilnīgi kailam, ar spaini rokās un smelot sūdus  spainī iekšā, pēctam izmetot tos pa logu. Normāla situācijas taču.:))) Nu bet labi, atnāca pēc paris dienām džeki un salaboja.:)

2. Braucu uz skolu ar savu riteni, gandrīz jau esmu pie skolas, un tad šķersojot ielu krustojumā kreisais pedalis vnk lūst un krit uz asfalta, vnk lūst vidū, metāla pedalis. Ļoti labi, lietots ritenis. Tajā pašā brīdī garām brauc autobuss, pilns ar cilvēkiem, kuri visi redzēja to manu feilu un tagad vai nu smaida vai nu smejas. Vēl joprojām nesalaboju riteni, instrumentu nav un mazliet ir šaubas par rezultātu. Paņēmu pagalmā kkādu tiešām mazu bērnu riteni, braucot izskatos pēc Gulivera. Taisu 1000 apgiezienus minūtē un kustos ar ātrumu 5 km/stundā.:) Visur jāmeklē savi plusi – treneju kājas.

3. Vienā dienā, nācot mājās, atstāju atslēgas durvīs, no ārējās puses. Sapratu to no rīta, bet atslēgas tur jau nebija. Pats foršākais, ka uz atslēgām ir rakstīta mājas adrese. Tā kā ja tās atrod kkur uz ielas vnk aizej pa to adresi un paņem visu ko gribi. Ceru ka šitā problēma atrisināsies kkā.:) Laikam jāmaina slēdži durvīs. Nekad tādi gadījumi man nebija, laikam šeit jutos parāk droši, tāpēc ļāvu sev atslābināties.

4. Internets man nestrādājā, izmēģināju visu ko zināju, kko konfigurēju, skanēju, bet pēctam viens labs cilvēks teica, ka tur tur un tur jānoņem ķeksis un viss strādās. Paķeru kkādu virusiņu, kurš man tos ķekšus ik pa laiku liek un man tiek jānoņem.

Tiešām dažos brīžos bija diezgan smagi, likas ka visas problēmas krīt uz galvas un nekas nesanāk, bet kur tad bez problēmām? Sīkums, būs jau labi, visu salabošu.

Ballēties mēs parasti braucam uz Vāciju. Te ir 20 minūtes ar riteni līdz vienai pilsētiņai, kur katru 4dienu notiek student disene. Mani apmierina viss, izņemot to, kas es nācu ap 5 mājās, bet jau 7 man ir jāceļas un jāiet uz skolu, jāsež pilna diena universitātē kopā ar kursabiedriem, kuri jūtas tāpat kā es.:)) Bet tā var taisīt ballīti kaut katru dienu studenthousā.

No rītiem dažreiz uznāk ilgas pēc mājām, bet tikai no rīta, parasti darbdienā, kad ēdu brokastis viens. Būtu mazliet dīvaini, ja ik pa laikam es neilgotos pēc Jums.

Mans kaimiņš Mikels. Teikšu godīgi, man viņš ne gluži patīk. Viņam ir 20, bet ja viņš dzīvotu šajā mājā viens- tā izskatītos pēc sķūņa. Traukus viņš mazgā diezgan reti, atkritumus vispār neiznes, viņa ēdieni ir dīvaini un viņi piedeg, kamēr viņš sēž savā istabā. Man ir iespaids, ka viņš nejūtās šeit ļoti forši, pārsvarā sēž mājās, savā istabā, katru reizi izejot no tās kkur, aizsledzot ar atslēgu ciet. Viņš laikam baidās mazliet. Kad kkāds zvana pie durvīm, viņš iet pa kapnēm lejā ļoti lēni un attaisot durvis, taisa tik lielas acis, it ka redz tur kkādu runājošu krūmu vai melnādaino Billu Geitsu. Tiešām besī, kad Tev nav atslēgas un tu stāvi ārā pie durvīm, gaidot 5 minūtes, kamēr viņš atvers durvis un skatīsies uz Tevi tik lielām acīm. Vienu reizi gribās pajokot: uzvilkt baltu maisu uz galvas, izdurt caurumus acīm, piezvanīt pie durvīm, un kad viņš atvers, izšaut: ”Kukluks klaan vai white power.:) Labi labi, atvainojos, neesmu rasists, tā nedrīkst. Kkā sadzivojam.:)

Tātad satriecoša man te dzīve. Ir vēl daudz ko stāstīt, bet noguru jau rakstīt, varbūt uzrakstīšu kko vēl tuvākajās dienās, varēsiet papriecāties par svaigo gaļu.:)

Pavasaris ir klāt, gan te, gan Latvijā. Vēlu vairāk saules un prieka, iedvesmas un sapņu.:)

Goedenacht.

Zheblede.

I want it that way…

Listen to your stomach, when it’s calling for you, listen to your stomach, there’s nothing else you can do.

I don’t know, why I’m eating, I don’t know why, listen to your stomach, before you tell him Goodbye.

Tā saka Roxette un es kā Potatoman un Stomach slave viņai piekritu.

Es turpinu eksmatrikulēt kkur rietumos no tava ekrāna, starp Beļģiju un Vāciju, zem jūras līmeņa, neuzziedējošo tulpju un coffeeshopu zemē. A Jūs tur vēl neeksmatrikulējāt?

Pāvels Zagrebins tagad dzīvo Venlo un Blerickā, tās ir divas diezgan mazas pilsētiņas, Nīderlandes Dienvidaustrumos. Te es pašlaik dzīvoju, universitāte atrodas Venlo, pāri upei,  10-15 minūtes ar riteni, bet es dzīvoju Blerickā. Cik es zinu, Venlo dzīvo ap 50 tūkstošiem iedzīvotāju, tā kā lauki nav, bet metro šeit arī jēgas rakt nav.

Janvāris bija satriecošs. Tikai tagad, kad pēdējās dienās man ir daudz laika padomāt vienatnē par to, kas tur notika, es varu novērtēt to neaizmirstamu laiku. Bet nu kā vienmēr. Man ir ap 1500 bilžu no Nijmegena laikiem un mēs ar tiem  studiju biedriem plānojam organizēt reunion, domāju, ka tas pat notiks ne vienu reizi. Studiju biedriem? Hm… gribējās mazliet uzrakstīt draugiem, bet… nezinu, kā ir. It kā pazīstu viņus tikai mēnesi, bet šo mēnesi dzīvojām, mācījāmies, izklaidējāmies, gatavojām, braucām KOPĀ. Gribētu ar tiem cilvēkiem saglabāt kontaktu.

Kopumā holandiešu valodas kursu, kuru esmu izgājis, varu raksturot ļoti pozitīvi un vērtēt pietiekami augsti. Ko var iemācīties 20 mācību dienu laikā? Diezgan maz. Bet tomēr mēs kaut ko iemācījamies un ņemot vērā ka mācīsimies un dzīvosim šajā valstī 3-7 mēnešus, tās zināšanas noderēs, viennozīmīgi. Skolotāju politika bija nelikt mums daudz uztraukties par gramatiku, pareizrakstīšanu, fonētiku, vārdu iegaumēšanu,  bet vairāk gatavot mūs sadzīviskai videi. Tas ir likt mums mēģināt runāt, vairāk saprast no dzirdētā, modelēt reālās situācijas, kuras var notikt mūsu dzīves laikā. Man šī metode liekas pareiza. Uzdevumi bija daudzveidīgi: parastie un arī spēles, dziesmas. Tieši tāpēc tās 3-4 stundas dienā nevilkas ļoti lēni. Nedēļā tika organizētas parasti 2 aktivitātes. Tieši tāds daudzums ir ideāls. Daudz ko uzzināju par dutch kultūru tradīcijām, dzīvesveidu.

Jā, starp citu, kā uzzināju nesen, studentiem no Latvijas ir diezgan liela stipendija. Piemēram, itālis Giakomo teica, ka viņam tā ir ap 450 eiro mēnesī, čeham un lietuvietei ap 350. Somiem tur kkas ap 200 eiro, bet katru mēnesi nāk klāt kkāds finansējums, kuru viņi saņem katru mēnesi no valsts. Kopā sanāk ap 600-700. Bet kurš tad saņem mazliet vairāk? Džeki no Latvijas un Igaunijas. Man ir bišku pāri 700, bet Birgit no Igaunijas – 900!! Nekas dīvains taču nav, tās 2 valstis ir Eiropas tīģeri ekonomikas attīstības ziņā. Nav kkāda Itālija vai Čehija.:) Bet nu laikam igauniete janvārī nejūtās parāk bagāta, kad gaidīja savu bagāžu, kuru Airbaltic atstāja laikam Rīgā, gaidīja kādas 5 dienas, katru dienu mazgāja savas drēbes un nopirka kko jaunu. Somu meiteņu bagāžu Airbaltic atstāja arī ziemeļos, atveda vēlāk.

Pēdējās dienas bija saturīgas, kā iepriekšējās.  Dienu pirms eksāmena Annemieke, mūsu skolotāja, atnesa koka tupeles un krāsas. Tā ir tē tradīcija, krāsot tās. Visi pārsvarā izlēma sazīmēt baigos ornamentus. Es savā gleznošanas talantā nebiju tik pārliecināts tāpēc uztaisīju oranžo fonu, uz tā sazīmēju Nīderlandes simbolus: ritenis, tulpe, vējdzirnavas, futbols, karogs. Kkā pietrūkst? Gandžu nolēmu nezīmēt, likas vulgāri un pat banāli.

Vakarā pirms eksāmena pat jūtos it kā esmu RSU, mācoties eksāmenam, kas ir nākamajā rītā. Skolotāji teica, ka eksāmenam jābūt vieglam un ja esam apmeklējuši nodarbības un pildījuši mājasdarbu, tad nokārtosim. Meičas kko mazliet bija uztraukušās par eksi, džeki – almost pilnīgā čilā: būs jau labi, iziesim cauri. Exis sastāvēja no 4 daļām: lasīšana, rakstīšana, klausīšana un runāšana. Pirmās divas pagāja diezgan labi, viegli. Klausīšanās jau vajadzēja pāris reizes minēt. Šajā brīdī saki paldies amerikaņiem par viņu praktizēto testu sistēmu, lai gan dažreiz tie testa jautājumiņi ir līdzīgi sekojošajam:

Kas ir Šekspīrs? a)pēcskūšanas losjons b)rakstnieks c) ziemeļungāru ēdiens d) spēle Playstationā

Runāšanas daļā jau cilvēki diezgan aktīvi izmantoja kreativitāti: Visi klausījās vienlaicīgi datorā atskanēto failu, austiņās. Kad tu runā, visu to ieraksta, lai vēlāk skolotāji varētu to visu novērtēt. Austiņās atskan kkas, bet tu nesaprati, par ko iet runa, bet tev kkas ir jāatbild. Let’s go, Comandos, izmanto vienu no variantiem:

1. Atbildi: Ja, leuk vai Ja, goed idee. Jo parasti tur jautā kko stilā: Ga ja met me naar de bioscop op zaterdag? (Iesi ar mani sestdien uz kino?) Šitajā variantā var nostrādāt, bet paris reizes atbildēju tā, bet izrādījās, ka man jautāja: Cik Tev ir bērni vai Cik gadi ir tavai tantei. Var iekrist.

2. Sagaidi signālu, kad Tev ir jārunā, ātri klausies, ko runā blakus sēdošie un paspēj līdz laika beigām pateikt kko līdzīgu.

Dienu pirms eksāmena izdomājām uztaisīt skolotājiem mazu simbolisku dāvanu. Safilmējām video, kur visi kopā dziedam vienu no holandiešu dziesmām, beigās sakam visi paldies savās valodās un visi kopā holandiski. Ierakstījām to diskā, pievienojam dažas spilgtākās bildes, uzdavinājām pēdejā dienā. Pēc eksāmena aizgājām kopā ar pasniedzējiem uz vienu vietu centrā, paēst pankūkas un atvadīties. Pirms tam aizbraucu kopā ar Kubu uz staciju, kur viņam vajadzēja uztaisīt OV atlaižu karti un nopirkt biļeti uz Eindhovenu, jo no turienes viņš brauca mājās, uz Čehiju, uz nedēļu. Izrautā no kkāda Čehijas studentu dokumenta bilde, kur viņam ir 16, nederēja, tāpēc nācās izmantot to episko ierīci, kur lien iekšā un taisi bildi pa 5 eiro.:) Viņš sajauca, domāja, ka pa 2 eiro dabūs 1 bildi, nevis 4 par augstāko cenu. Vienu bildi viņš dabūja, bet lielu. Protams, tā nederēju kartītes taisīšanai un viņš to atdeva man. 🙂 Hah, viriešu friendship. It kā esmu viņa draudzene, bet viņš brauc uz Irāku karot un atstāj man savu bildi.:) Tajā dienā jau daži bija aizbraukuši uz savām Erasmus studiju pilsētām. Iztīrīju visu mūsu dzīvokli viens pats, jo biju palicis pēdējais no visiem 4. No rīta atnāca mirklis, kad visi atnesam uz kopējo virtuvi palikušo pārtiku. Izrādījās, ka cilvēkiem koferos gandrīz nav vietas kur to ielikt. Ka ching, mana zvaigžņu stunda atnāca. Manā koferī, mazā Barcelona somā varēja vēl daudz ko ielikt. Saraksts ar produktiem, ko esmu paņēmis, bija diezgan garš, bet nu apmēram: pasta, sojas mērce, baziliks, auzu pārslas, siers, kakao, alus, rieksti, buljona kluči, cukurs, wasabi, rīsi utt.:) Ar slavenu 20 kg čemodānu (kurš tikai mēnesi vecs, bet piedzīvoja jau kā divus pasaules karus izgājis), mugursomu, datorsomu un savu riteni Rambleru bija jābrauc uz Venlo ar vilcienu. Riteni jau transportēju uz centru no rīta, atpakaļ atbraucu ar autobusu un tad ar bagāžu kopā ar vēl 4 meičām atstāju De Holdeurn. Vilcienā pirmais vagons bija speciāli pasažieriem ar riteņiem (ritenim jāpērk atsevišķa biļete – 6 eiro, neatkarīgi no brauciena tāluma) Meičas brauca uz Maastrihtu, kas ir 2 stundas no Nijmegen. Man bija jābrauc kādas 50 minūtes. Vilcieni te ir ātri, bet transports diezgan dārgs. Venlo mani sagaidīja mans mentors Patriks. Viņš ir vācietis, mācās manā universitātē to pašu ko es: Business and management. Vispār Fontys universitātē ap 80% no visiem studentiem ir vācieši, kuri dzīvo Vācijā, pāri robežai, netālu. Katru dienu brauc uz šejieni uz universitāti. Diezgan atsaucīgs un laipns džeks, bet pedants.:) Viņa mātes lielajā māšinā atradas vieta manai bagāžai un ritenim. Atbraucam manā jaunajā mājā: Blerick, Nieuwborgstraat 125.

Ienācu, stāvas kapnes uz otru stāvu. Uzreiz doma, kā tad es naktīs kāpšu uz savu istabu, atnācot no kkurienes, un ja nu gadījumā palī.:) Zināju, ka man ir housemate. Uzkāpu uz 3. stāvu, skatos, tā, apavi: baigi lieli, skatos izmēru: 48.5. Hm…. kkāds basketbolists? Good. Plauktā kkādi uztura bagatinātāji, glutamins. Okey…. Izvēle, starp istabu 2. un 3. stāvā. 2. stāvā istaba ir lielāka, un….. Blakus ir virtuve, izlemts, dzīvošu 2. stāvā. Ienācu virtuvē, laba, liela. Skatos pie izlietnes. Palm oil, hm…. palmas taču Afrikā aug? Varbūt šitais džeks ir no Afrikas? Hah, sasmejos. Atvēru skapīti, kkāda paka, iekša balta nezināmā masa, tā kā pulveris (nē, nedomā par to, tādos kvantumos kokaīns vai heroīns neglabājās virtuves skapītī.:) Made in Nigeria. Nu tagad jau aizdomājos: 48.5 izmērs, Paln oil, Made in Nigeria. Pēc kāda laika, zvans durvīs, atvēru, ārā stāv melnais džeks, ienāk un saka, ka viņu sauc Mikels.:))

Kopumā sakarīgs džeks izskatās. Vienīgi, ēd dažreiz kkādus mistiskos ēdienus, visu laiku klausās savā istabā afrikāņu mūziku un ļoti labi pārzin Bībeli. Nākamās 3 dienas gandrīz neko nedarīju, jo tikai 3 dien sākās intro eventi universitātē. Var teikt, bija skumji, pat vientuļi, jo pieradu, ka pēdejo mēnesi visi kopā Nijmegenā dzīvojām, bet šeit, tikai es un melnā kontinenta pārstāvis no Nigerijas. Jau pirmajā vakarā aizbraucām uz centru. Aizgājām uz vienu baru: tā tīri neko vieta, laba. Otrā vieta izskatījās pēc kkādas Āzijas un Afrikas party place, mūzika un publika atbilstošā.

Bet no tā laika pagāja vairāk pa nedēļu, diezgan daudz kas noticis, esmu apguvis savu dzīves platumu. Bet par to visu mazliet vēlāk, jāiet gulēt. Marta sākumā būšu LV un Tevi noteikti satikšu, tā kā esi gatavs/a, tas laiks paies ātri, tā kā jau rītdien mani ieraudzīsi un iegriezīsim šito pasauli no jauna.

Esiet laimīgi, gaidiet pavasari, bet nekūstiet, kā sniega kupenas.

Exmatriculator Zheblede….

January Gang Bang

Laiks atdzivināt savu rakstisko latviešu valodu un atdzivināt atmiņā visu to, kas notika pēdējā laikā. Sen neesmu neko rakstījis, tāpēc pirms apsēsties un rakstīt šito postu, vajadzēja hronoloģiskajā secībā atcerēties visu to, kas notika. Esmu jau mēnesi nodzīvojis Nīderlandē un viens satriecošs Erasmus mobilitātes gabaliņš pagāja, tāda vairs nebūs. Par to palika tikai atmiņas, kamēr tās ir karstas, var izteikties. Var teikt, tikko pierodu, iedzīvojos Nijmegenā, un jābrauc prom.

Valodas kursos turpinājām apgūt šito oranžo valodu, skatījamies holandiski filmu. Nosaukums bija Alles is liefde. Tulkojumā: Viss ir mīlestība. Kkas līdzīgs Love actually, tikai dutch variantā. Mērķis bija likt mums paniski ieklausīties varoņu teiktajā un saprast kaut kādus vārdus, bet nu mūs izglāba subtitri angļu valodā. Filma sentimentāla, par mīlestību un tikai. Pēc tās katrs saņema pa 1 appelflap. Tas ir tāds salds piradziņš ar ābolu masu un cukuru: ļoti garšīgi. Katru dienu pārtraukumā kā rituāls kafejnīcā bija to paņemt.

Netālu no Nijmegena, Groesbekā atrodas Liberation museum. Piedāvāta ekspozīcija saistīta ar 2. Pasaules kara laikiem, kad Holande pēc būtības bija okupēta. Kara sākumā Hitlers gribēja pa kluso ieņemt Nīderlandi, bet tie gribēja saglabāt neitralitāti. Hitlers lika ultimātu, neļausiet nākt jūsu teritorijā, bombardēsim jūsu pilsētas. Tā arī notika: Roterdamu bombardēja un Nīderlandei nācas ļaut vācu karaspēkiem ieiet savā teritorijā. Ļoti simboliski un patiesi bija tas, ka gids pats redzēja daudzus notikumus, par kuriem stāstīja. Okupācijas un kara laikā viņam bija 5-10 gadi. Tika sniegta informācija tieši par to gadu notikumu būtību, cilvēku dzīvi kara un okupācijas laikā. Starp citu, slavens Normandijas desants 1944. gadā notika salīdzinoši netālu no tām vietām un Antantas karaspēks ieņēma pozīcijas tieši Nijmegenā. Informācija bija ļoti daudzpusīga, nenormāli interesanti uzzināt, kā konkrētajā valstī atceras un uztver to karu. Nīderlandē,  ikgadējā upuru pieminēšanas dienā  uz  5 minūtem visa valsts burtiski apstājas: visi cilvēki, ražošana, mašīnas… viss.

Turpinu braukt ar savu riteni, bremzes atkal gandrīz nestrādā, bet sāku pierast pie tādas braukšanas. Vienu reizi ceļā uz skolu, pirms krustojuma, kurš atrodas tieši braucot no stāva kalna, sapratu, ka vienkārši neapstāšos un paspēju nogriezt palabi, gandrīz notriecot kkādu vecīti. Nākošajās dienās sāku spiest bremzes 200 metru pirms krustojuma , cerot, ka momentā, kad paliks 5 metri, būs zaļā gaisma.

Protams, aizgājām uz futbolu. Vietējā komanda NEC Nijmegen atrodas Nīderlandes augstākās līgas tabulas vidū. Kopumā lokāli diezgan laba komanda, bet līdz PSV, Ajax, Feyenord un Twente līmenim tiem ir diezgan tālu. Bet dažus gadus atpakaļ NEC tika līdz UEFA pusfinālam, kur zaudēja Hamburgam. Nopirkam biļetes 5 minūtes līdz spēles sākumam pa 23 eiro. Lētākas biļetes tur ir pa 13, bet sektors ir tizls un par tādu cenu biļetes jau nebija. Tātad stadions ir diezgan mazs: 12000, bet bija 95% pilns. Kas likas dīvaini: līdzjutēji tik klusi uzvedās, nedzied neko gandrīz, sēž. Giakomo to bija grūti saprast, jo Itālijā ir citādi. NEC spēlēja ar NAC Bredu, pirmajā puslaikā izvirzījās vadībā, otrajā jau neko negribēja un spēlēja pasīvi, par ko bija sodīti, Breda izlīdzināja, galarezultāts 2:2. Breda iesita 94. minūtē ar rikošetu. NIjmegen disapointed. Jebkurā gadījumā pat ķēksīša pēc vajadzēja aiziet uz futbolu.

Šī mēneša laikā diezgan daudz kur bijām vakaros- naktīs. Vienā no piektdienām aizgājām uz baru, uz citu, pēctam sadalījamies. Daži gribēja vnk mierīgi iedzert, es, Janina un Marika gribējām dejot. A, gandrīz aizmirsu pateikt: Latvijā klubos un baros cilvēku vispār nav, tur ir vienmēr tukši, salīdzinot ar šejieni. Te visas vietas ir pilnas, vnk pārpildītas. Var aizmirst par sakarīgu dejošanu, tu vienmēr atradīsies vietā, kurā tev ies garām, pastums, tas ir normāli. Mani tas neželīgi besī, vienkārši tracina dažreiz. Vispār viņi te maz dejo, pārsvarā tikai dzer un runā, klausās mūziku. Man tas ir kka nepierasti, tā kā krabi uzdejot reti sanāk.:)) EU kampaņa un aģitācija pret smēķēšanu? Šī kampaņa izpaužas tikai cigarešu akcīzu cenu celšanā. Šeit ļoti daudz kur iekšā var smēķēt. Tas nav labi, ilgi tādās vietās atrasties ir riebīgi un drēbes pēc vakardienas man smird.

Turpinot, tātad satikam kkādus 25-35 gadīgus čaļus, vienam no tiem bija pirmskāzu party, nu noteikti zinat, kas tas ir.:) Aizgājām kopā uz bāru, tie visiem uzsauca daudzreiz alu. Pēc laika sapratu, ka ir Marika un Janina – kuras medī tie džeki, un Es, kurš vnk na haļavu tusē. Dažreiz bija sajūta, ka esmu meiča no sarkano lukturu ielas Amsterdamā. Džeki piedāvāja braukt uz kkādu grandiozi foršu klubu. Godīgi sakot, negribēju vairāk tusēt, bet: 1. Meičas gribēja un ļoti lūdza braukt arī (laikam saprata, ka 30 gadīgie džeki diez vai grib ar viņām runāt par tehnoloģisko progresu Ķīnā, bet vairāk pievērsties virzuļa kustības procesam iekšā un ārā) 2. Gribēju iečekot to izreklamēto vietu. Aizbraucām, par taxi viņi arī samaksāja, iegājam iekšā, stāvam rindā pie kases. Par meičam samaksāja, es skatos: Entrance: 18!!! Aizver acis tagad un atkal atver, izlasi: 18!! Eiro. Jā, klubs ir liels, riktīgi foršs, skatuve, tur uzstājās dīdžeji, dejo meitenes, čipendaili, bet izlasi skaitli iepriekšējā rindā. Ok, es neprasīju, bet man viens no tiem večiem iedeva 10 eiro, sajūtos kā nakts taurene kvadrātā. Kas bija pēctam? Dejojām, šitie džeki limējās klāt Janinai, dzērienus man vairs neuzsauca, man bija boring, gribēju braukt mājās. Janina ar to galveno topošu husbandu pazuda kkur. Uz Marikas zvaniem neatbildēja, te jau sākam mazliet uztraukties. Aizgāju apkart viņu meklēt, jūtu sitiens no sāna, BAM, izrubīju vienu, BAM izrubīju otru, atskrien apsargs, izrubīju viņu arī un parējos sešus. Labi, man vienkārši patīk Čaks Noriss un Džekki Čan.:)) Ieraudzījām Janinu, varot putru ar to holandieti, viņi atnāca atpakaļ, sapratu, ka viss ok, teicu, ka braucu mājās, meitenes palika. Labi, ka atcerējos, ka līdz centram jāiet visu laiku taisni, aizgāju ar kājam , centrā paņemu savu riteni un uz mājām. 6 no rīta, sēžot kopējā istabā, uzzinājām, ka meitenēm Garderobē!, kur viņas nodeva somas, nozaga kameras, dokumentus un makus. Makus viņām pēctam atdeva, atsevišķi no somām! Dokumentus arī. Bet nu diezgan sāpīgi, ka tā var no garderobes nozagt. Tajā pašā naktī, parējie mūsējie ejot no centra uz mājām atrada pamestu riteni bez sēdekļa. Kuba to savāca un vēlāk no tā paņēma dažas daļas, tuningoja savu metāla zirgu.

Kursos daudz stāstīja par vietējām tradīcijām. Tātad Nīderlandē visi svin karalienes dzimšanas dienu, ko šeit dēvē par: Koninginnedag, 30 aprīlis. Katru gadu karaliene braucu uz citu pilsētu. Vēl bija kkādi svētki, kuru nosaukums: Onafhankelijkheidsdag. Diemžēl neatceros, kas tur konkrēti tiek svinēts. Varbūt vienkārši piedzeras un mēģina izrunāt svētku nosaukumu? Man jau tas liekas jautri.

Te visiem patīk slidot. Ziemā, kad iestājas sals, visi gaida, lai tā minus temperatūra būtu ilgāk par 5 dienām. Ja tas notiek, tad, viņi slido pa aizsalušām upēm un ezeriem. Viņiem te speciāli maršruti. Bet nu tas notiek tālu ne katru gadu.

Vēl jūlijā viņiem ir diena, kad visi IET! Vienkārši visi iet 3 dienas, bez apstāšanas (tikai naktī man liekas) un dzied dziesmas. Dīvaini, bet nu kā maratons. Starp citu, tas ir ļoti grūti fiziski. 2009. Gadā jaunākais dalībnieks bija 12 gadu vecs, vecākais 92.

Aizrunājāmies par citu valstu tradīcijām. Izrādījās, ka zviedri Jāņos liek mežā krustu un ap to dejo, imitē vāržu kustības un dzied dziesmas par vārdēm. Izklausās diezgan slimi, varat yutubā iečekot.  Somiem kkas līdzīgs. Vēl viņiem visiem garšo lakrica. Viņi to sauc par salmiaki. Tāpēc janvārī viņi bija salmiaki girls. Vēl forši bija, kad viņi pastāstīja, ka spēlē finnish baseball. Bumbu met gaisā augšā.:))Kkas tāds. Dienu vēlāk sekoja prikols. Spēlējam klasē kkādu vārdu spēli ar bumbu. Mira nenoķera un Giakomo pajokoja, ka tā viņi spēlē finnish baseball, citēju: It’s not necessary to catch the ball, you just ave to try, to pretend.:))

Vienu vakaru nolemu uztaisīt suši. Nopirkam visu. Un tad sekoja EPIC fail. Agrāk, parasti es nerūpējos par rīsu varīšanu, kkāds cits to darīja, bet es jau rullēju. Tātad ielejam vairāk ūdens, nekā bija teikts instrukcijā, ar to nepietika. Rīsi tik un tā sāka pielipt pie katla dibena, piedegt, smirdēt. Mēs mēģinājam glābt situāciju, lejot iekšā ūdeni no krāna, bet tik un tā rīsi sanāca awfull, kā putra. Ja zinat, suši galvenais ir tieši rīsi. Mums nebija etiķa un tie sanāca vispār negaršīgi. Es sarullēju protams, bet teikšu, nebija garšīgākie suši manā dzīvē.:))

Uhhh, man vēl ir tik daudz ko teikt, bet noguru, jāpaēd mazliet. Un ir iespēja, kad vēl vienu uzrakstīšu šodien. Tāpēc nepārlasīšu rakstīto un nelabošu gramatiku. Sveiciens no Venlo, esiet veseli, ēdiet ķiplokus un brauciet ciemos, nopietni.:)

Zheblede.

Nigga bolzzzz

I never walked on the narrow path, I always wanted, what I didn’t have

All was not enough, driving lady luck, driving in the fast lane and just stepped on the gas.

What time is it? It’s a beer o’clock. Man patīk šī frāze. Ne tāpēc, ka fanatiski gribu visu laiku dzert alu, bet vnk īsi un konkrēti, pat pulksteni nevajag. Nevarēju nekā saņemties kko uzrakstīt, jo rakstīšanai vajag sakoncentrēties, lai atcerēties to, kas te man notiek visu laiku. Bet sēžot mūsu kopējā istabā- virtuvē, dažreiz nav viegli to izdarīt.

Nesen sapratu, ka nav tik viegli, piemēram, gatavot ēdienu pašam. Nevis tāpēc, ka grūti vai meistarības nepietiek. Šitais man ir vai nu nāks klāt. Bet kad es gatavoju, es gatavoju daudz: sagriezu kartupeļus uz mani un Kubu – lielā pannā vietas nepietiek. Sēžot netālu no ledusskāpja, visu laiku riņķo domas kko paņemt no turienes.

Manā accomodationā man viss patīk. Izņemot dažas lietas:

1. ledusskapis laikam ir domāts šķidra slāpekļa ģenerēšanai, jo tur bija tāda temperatūra, ka pat vietējo ķīmisko pienu no rīta atradam aizsalušu. Starp citu, piens šeit galīgi garām, kā daudzās parējās Rietumeiropas valstīs. Nedomaju, ka no tāda piena var uzvarīt piena zupu.

2. Standartiņš, kurš ik pa laikam man liek atcerēties, ka 191 cm ir diezgan daudz. Pieceloties no galda, sitos ar galvu pret lampu. Tas ir apmēram, kad atbrauc ciemos pie kkādiem rūķiem, un sities pret griestu lampām un izpildi lūgumus padot kaut ko no augšejā plaukta.

3. Duša mums kopā ar tualeti. Tā kā darbojoties tur, vari jūsties daudzfunkcionāls.:))) Daudz darbi vienlaicīgi. Underline previous sentence, jo dažas sievietes saka, ka virieši neprot darīt dažus darbus vienlaicīgi. Lūdzu, dzīves piemērs. Bet nu kad stāvi dušā, jūties it kā stāvot zem Niagaras ūdenskrituma, jo ūdens visur.

4. Vēl viena sadzīviska rakstura problēma, kura man traucē dzīvot visa mūža garuma, ir zeķes, kuras plīst un vēl nepārtraukti pazūd, sevišķi pēc ceļojuma uz veļas mazgāšanas mašīnu. Tas ir tā kā sūtīji kaujā divus kareivjus, bet atnāk atpakaļ tikai viens, pie tam Tev tas viens atsevišķi nav vajadzīgs.

Gefeliciteerd!! Piektienas vakarā bija home party. Sapirkamies alkoholu, sēdējām, izdomājām spēlēt drinking game. Tā bija piramīda. Forši, ka spēlējām ar kartīm, uz kurām bija rakstīts par bērnu tiesībām. Otra paka bija ar visādiem cowboy džekiem. Tātad ja Tev rokās ir karte, kura sakrīt ar izlikto uz galda, atkarībā no līmeņa, kur tā atrodas uz galda, vari deleģēt jebkuram spēlējošam pienākumu iedzert. Aizgāja ļoti labi. Cilvēkiem patīk uzbrukt barā vienam: man bija reize, kad bija jādzer 12 rāvieni. Rezultātā visi normāli iemeta iekšā. Dziedājām holandiešu dziesmas, kuras mums māca kursos. Dziesmas stilā: Ik heb een pen, dat is mijn pen. Nu un pēctam mūzika, es cēlu augšā somu meiču (uzzināju to no bildēm nākamajā dienā), dejoju ar burkāniem, fočējamies ar visām pudelēm, kuras sakrājās. Ne uz kādu centru neaizbraucām. Pazīstama situācija? 🙂

Bet bija ļoti labi, bijam kopā.

Jūtos dažreiz mazliet dīvaini, domājot par to visu, kas palika Latvijā. Mana ģimene – joprojām mana ģimene, draugi – joprojām draugi. Dzīvesveids, vērtības? Viss tas pats. Bet sajūta, ka tas viss palika pagātnē, pāri okeānam. Zinu, ka atgriezīšos un viss bus + – tāpat. Bet tagad tas viss liekas no citas dzīves, jo šeit ir sava dzīve. Droši vien neesmu no tādiem cilvēkiem, kuri nevar ilgi izturēt bez mājām. Pagaidām gandrīz neilgojos, nav vēl laiks. Bet Tevi noteikti satikšu vēl.

Holandiešu valoda nepārstāj ārdīties. Viņiem ir vārds vaak, kas nozīmē bieži. Bet izrunā to ka ‘’fak’’. Meitene sastadīja teikumu ar vārdu bieži un tad skolotāja pārjautā: Vaak? Tas skan apmērām ka WTF?:)) Mums dod visāda rakstura uzdevumus, kas mani priecē. Pie tam rāda tematiskos video sižetiņus, piemēram, par to, kā holandieši svin dzimšanas dienas vai karalienes dzimšanas dienu. Pēc paris nedēļam dzīvošanas šeit varu jau pateikt pāris vārdus par iespaidu, ko atstāj kontakts ar vietējiem cilvēkiem. Kopumā viņi ir ļoti atsaucīgi, gandrīz visi runā angliski, kulturāli un labi audzināti. To es pagaidām esmu pamanījis. Visur ar Tevi sasveicinas, veikalā novēlēs jauku dienu un teiks uz tikšanos, universitātē vari dzirdēt ‘’sveiki’’ no nepazīstama cilvēka, kurš ar Tevi brauc liftā. Var redzēt, ka dzīvo viņi labi, var pat teikt pārticīgi. Bet vēl padzīvošu, varbūt tas iespaids būs cits. Kā jebkur citur, pamanīju, ka nedēļas nogales vakaros var ieraudzīt vairāk skaistu meiteņu nekā pa dienu. Pagaidām varu teikt, ka meitenes tē:

1. Skaistas? Ne gluži (Mana gaume, Mans viedoklis.
2. Kkādas mazliet vienādas visas? Tā liekas.
3. Gudras un interesantas? Es vēl nezinu.
4. Reproduktīvas? Noteikti. (Nīderlande ir apmēram 2 reiz mazāk nekā Latvija, bet šeit dzīvo apmēram 15 miljoni cilvēku) Tāpēc, ja mēs dzīvotu pirmatnējās iekārtas laikos, tās sievietes būtu ideālas. Skaistums, tas ir relatīvi un bieži subjektīvi, gudrība arī. Bet reproduktivitāte- vot tas ir spēks un resns punkts. J Dzemdēsi man bērnus, topošus visādas 4kājainas gaļas medniekus? Ņemšu sievās. 

Bet kompānija savācās kopumā ļoti laba, man ar viņiem ir pozitīvi un interesanti. Itālis Giakomo ļoti labi gatavo, gribētu no viņa kaut ko iemācīties. Pirms viņš gatavo, prasa visiem, kurš grib. Mēs ar Kubu arī dalamies ar citiem, bet tikai ar kartupeļiem, jo tikai tos ēdam. Ir divi varianti: varīt un cept. Katru reizi mēs mizojam vairāk un vairāk, izskatās jau pēc Potato factory. Cepam 2 lielas pilnas pannas un pats interesantākais, ka mierīgi apēdam, ar gaļu vai ko citu. Vispār riktīgs džeks Kuba ir. Tik atsaucīgs, tik pozitīvs, optimistisks, aktīvs. Saprotamies ļoti labi, varbūt tāpēc, ka abi esam slāvi. Dzīvojam kopā pilnā tā vārda nozīmē. Tas izklausās pēc tā, ka runāju par savu draudzeni. Hahah, lai tā būs, draudzenes nav, vismaz Kuba te ir.:) Tikko rakstot par Kubu, kurš ir no Čehijas, atcerējos, ka 2005. gadā Spānijā iepazināmies ar draugiem ar divām meičām no Čehijas. Vienu sauca Miša, otru Petja. Patiesībā viņas bija Petra un Mihaela, bet tā parasti viņus sauc Petja un Miša. Kad atgriežoties uz LV, stāstīju par tām, visi normāli smejās.

 Svinējām te jau divas dzimšanas dienas, sanāca tā diezgan klusi, jo tā bija pirmdiena un trešdiena. Kristofers uztaisīja desertu, tādus apaļus kukuļus, kā kartupelis saldais, nu šokolāde, bet pa virsu kokosriekstu tās pārslas. Nu jūs zinat. Un viņi teica, ka Zveidrijā tos sauc Nigga balls!! Tam desertam ir veltīts posta nosaukums. Protams, kad ēdam tos nigga bolz, aizgāja joki stilā: nāk klāt meitenei un jautā tā perversi: Have you ever tasted nigga bolz?

Bet piektdien atkal bija drinking game. Tālāk ir jāstāsta? Mans secinājums – pēc drinking game parasti neseko nekāds brauciens uz centru tusēt. Tā kā pudeles krājās mums zem kopējā galda. Bet nu tas viss ir normāli, normālos kvantumos, var teikt adekvāti. 6dien daļa no mums aizgāja uz kkādu underground punk rock koncertu centrā, uz kuru mūs pasauca Maruša – diezgan traka meitene no Slovēnijas. Apmēram pēc 24 stundām pēc aiziešanas no mājām uz koncertu, viņa atvēra kopējās istabas durvis ar vārdiem: Hiii, I have a boyfriend.:) Koncertā PUNK rock nebija, bija kkāds neželīgs Grindcore, kuru klausīties grūti. Aizgājām četratā uz centru, apciemojam dažādas vietas. Nijmegenā (tas jāizrunā apmēram: Naimeha) ir diezgan daudz nakts uzdzīves, bet viņiem te baros gandrīz nedejo un mūzika ļoti dažāda. Vienā vietā, domājot ka 2. Stāvā arī kkas notiek, nokļuvam ar Birgit kkādā private party, no kuras mūs tā maigi paprasīja aiziet prom. Kkādā barā ieraudzīju šotu par 1 eiro, nopirku, dabūju kkādu 10 gradīgo Grantini, Amor, Spirone – ko gribat. Taxi no centra līdz mūsu mājai maksā ap 20 eiro, bet man ir ritenis – esmu special. Tādos gadījumos vienkārši perfekti, kad Tev ir bike. Tu esi iedzeris, pie stūres braukt nevari, bet ar riteni vari (protams, ja neesi lupatā)Nekas nav jāmaksā par visādiem takšiem.

3dien bijām ekskursijā pa vietējo alus darītavu. Tā ir diezgan maza, nedēļā ražo ap 1000 litru, bet viss kārtīgi, no visām naturālām sastāvdaļām, mums to visu parādīja un pastāstīja. Tiešām aizraujoši. Tātad, lasītāj, tu domā ļoti pareizā virzienā, ja Tev briest jautājums: A degustējāt? Bingo, protams, kur tad bez degustācijas. Pagaršojām 5 alus veidus. Glāzes likas smieklīgi mazas, bet alus bija dažāds, pie tam sākot no 5 līdz 10 grādiem. Labs alus, garšīgs. Iedzeram vēl pa 1-2 normāliem apjomiem augšā krogā.

Mēs bijam ar riteņiem, aizbraucām pa ceļam uz veikalu un devamies uz mājas pusi. Bijam iedzēruši pēc tās alus darītavas, bet nu adekvāti, varējām normāli braukt. Vienā sarežģītā krustojumā es paspēju šķērsot uz mirgojošu zaļo, bet Kuba nepaspēja uz zaļu….. Pēc kādiem 10 metriem pavēru galvu un ieraudzīju tieši to momentu, kad Kubu notrieca džips. Ātrums tam bija diezgan mazs, bet tomēr tas nebija 5gramīgais mīksts Haribo lācītis, bet metāla mašīna. Pēc  10 sekundēm Kuba jau stāvēja un runāja ar šīs mašīnas šoferi un vēl vienu pasažieru. Viņam reāli paveicās, nebija nekādu traumu. Tātad viņš šķērsoja uz sarkano, to viņš apzinājās, atvainojās un visu ļoti normāli skaidroja. Mašīnai bija nokritis numurs un kā teica tie pasažieri, priekšā bija kkāds damage. Es neredzēju, bet nu nevarēja tur nekas  nopietns būt. Tātad vajadzēja samaksāt par remontu. Policiju neizsauca, Kuba uzrakstīja savus datus uz lapiņas un solījās apmaksāt to rēķinu, kuru viņam atsūtīs tie mašīnas īpašnieki. Bet nu kāda iespēja? Viņi redzēja, ka mēs esam ārzemnieki, Kuba, protams,  uzrakstīja nepareizo adresi speciāli. Bet nu paveicās vēlreiz, laikam tie cilvēki viņam noticēja. Okey, varam braukt mājās. Nevaram. Viņa ritenis uz doto brīdi nebija lietojams. Pedālis tajā pusē, kur notika sadursme, iespiedās iekša un normāli rotēt nevarēja. Mēģinājām atrast kkādu ričagu, lai iztaisnot to konstrukciju, neatradam. Tad piedāvāju atstāt riteni un paņemu Kubu uz bagažņika. (redzēju, ka te daži tā brauc). Nobraucot 200 metru kalnā, sapratu, ka nsv iespējams +85 kg uz sava aizmugurējā riteņa vest. Tad apgriežamies un braucam lejā uz centru, lai Kuba paņem autobusu. Bet pa ceļam gadījās laikam kkāda bedre ceļa un no parāk liela svara aizmugurējā ritenī izveidojās liels astotnieks. Līdz mājām atbraucu, pat nepamanīju, tikai nākošajā dienā. Kubam izrādījās, labajā pusē sanā bija neliela bruce, kura asiņoja. Viņs pats mācās ārstos, tāpēc pirmo palīdzību sev sniedza. Izdomājām beigās kopīgi, ka uz slimnīcu nevajag braukt:

1. Nekas nopietns nav
2. Maksāt varbūt nāksies
3. Viņš bija iedzeris tomēr un ar to varēja rasties problēmas

Tātad tajā vakarā, domaju, ka visi saprata, ka tomēr dzerumā braukt ar riteni arī ir bīstami un sekas var būt biedējošas. Es ceru, ka mani radi šito postu nelasīs, jo noteikti mamma sāks uztraukties, bet, ja tu lasi, mamma , viss kārtība, man galvā kkas ir, būšu uzmanīgs.

Tātad sapratu, ka ar tādu astotnieku ritenī braukt nav iespējams, jāpērk jauns  aizmugurējais ritenis. Veikalā maksāja 33 eiro, kopā ar montāžu sanāca 45 eiro. It kā varēju pats samainīt,  bet nebiju pārliecināts, ka man te būs pieejami instrumenti un ka tur ar detaļam viss kārtībā. Kuba 3 dienas sita ar amuru pa savu riteni un ticat, panāca. Kkā pārvietoties ar to var.

Kā redzat, man te iet diezgan saturīgi un jautri. Pirmajā mēnesī iztērēšu ievērojami  vairāk, nekā man bija ieplānots. Bet tas ir normāli, jo bija gan par ceļu jāmaksā, nezināju vēl lētas vietas, sadzīviskās lietas nopirku, investēju ritenī.

Tā kā turpināšu plosīties un iekarot Nederland. Veiksmīgu Jums nedēļu, cilvēki no sniegainās Letland. All the best.

Exmatriculator Zheblede.

Finocchio

  I got a Rock’n’Roll band, I got a Rock’n’Roll life, I got a Rock’n’Roll girlfriend, And another ex-wife.

I got a Rock’n’Roll house, I got a Rock’n’Roll car, I play the shit out the drums, And I can play guitar.

I got a kid in New York, I got a kid in the bay, I haven’t drank or smoked nothing, In over 7 days.

So get out of my case, out of my case, out of my case.

Some poetry from Shakespeare. Labi, kas noticēja, tas reāli feiko nežēlīgi. Tas ir Green Day ”Homecoming”. Tātad joprojam esmu Pāvels, joprojām no tās ziemeļvalsts, kur ir Riga, balzāms, meitenes, Air Baltic un Tu. Mēs visi šeit pamazam sākam pierast viens pie otra. Visi jau saprata, ka esmu melnais caurums, pamazam saprot, ka man ir ”Pajāt” smadzenes un pasaules uztvere. Domaju, ka pamatīgi aizmirsīšu LV valodu, kamēr būšu šeit, jo neviens holandietis nezin LV valodu. Why? Agrāk domāju, ka viņiem to skolā māca. Izrādījās, ka nē. So es atļāvos nerakstīt paris dienas. Bet Let’s get it done.

Valodas kursos aizpildījām kalendāru, kur atzīmējam savu studiju biedru dzimšanas dienas. Tā holandiešiem ir pieņemts. Uzskatu, ka laba lieta, jo dažreiz aizmirsās mazliet, gan datumi, gan vispār fakti. Tikai nez kāpēc video, kuru mums rādīja, šīs kalendārs atradas tualetē. Tas ir apmēram tā kā kkādas MEGA vērtīgas grāmatas, kuras cilvēki atstāj tualetē un lasa while getting things done. Imagine, tu vispār nelasi grāmatas, tava mājas bibliotēka sastāv no stulba detektīva pa 56 santīmiem tirgū nopirkta, kurš glabājas pie poda tualetē. Vai šitā grāmata tika paņemta no bibliotēkas 12 gadu atpakaļ un netika atdota: kkāds albāņu rakstnieks par tamborēšanas pamatiem tur raksta. Tevi darba intervijā jautā: Kāda bija tava pēdējā grāmata, ko esi izlasījis. Tu lepni atbildi: šitā pēlēkā, man tā tualetē stāv, lasīju 17 gadus, pa maziem gabaliņiem, nosaukumu un par ko ir grāmata, neatceros, jo albāņu valodā neprotu lasīt. Un finanšu direktora vieta šajā kompānijā Tev ir garantēta. Uzsvērot visu augstāk uzrakstīto, varam secināt, ka dzimšanas dienu kalendārs tualetē uz sienas ir labāk nekā grāmata. Teorēmas beigas.

Tātad uzzināju, ka esmu šajā mūsu pagaidu ģimenē viens no jaunākajiem. Hennai ir 29 un viņas uzvārds ir Ahonen. (bija savā laikā tāds slavens somu tramplīnlēcējs). Tiinai kkas ap 24 un Birgitai arī. Es ar saviem 17 gadiem te esmu reāli zaļš gurķis salīdzinot ar viņām. Tiina ir ļoti konservatīva, varbūt tāpēc izvēlējās būt par skolotāju sākumskolā. Es to šodien atcerējos, kad ar Giacomo un Kubu skatījāmies protams stulbus perversus video youtubā, piemēram, ”Last night I stuck it into the worng hole, gizz in your pants, I have no penis utt. Ja dažreiz jūtaties parāk apgrutināti ar visādu svarīgu info, sesijas laikā piemēram, iesaku ieslegt un paskatīties. Stulbi, bet pozitīvi. Vēl  puišu lokā klīst joks par to, ka kad mums pazūd internets visiem, tas notiek tāpēc, ka Jasper- mājas saimnieks, atver ļoti daudz porņiku vienā eksplorerā. 🙂 Like real meeeen.:)

Par real men. Staigājam pa veikalu vakar un skatamies: 4 litri alus tādā speciālā bundžā, par 5 eiro. Un bingo, 2 par 1 cenu. Es it kā negribēju, jo alu daudz nedzeru, bet nu 8 litri par 5 eiro. Tas ir tā kā kkādā Mongolijas Supernetto 85 kg briežu gaļas pa 2 rubļiem. (es jau šito salīdzinājumu iepatentēju, tāpēc Edisons ar savu elektrību un Fords ar konveijeru nervozi pīpē kapņu telpā). Paņēmam alu, garneļu čipšus, bet Dievs deva, Dievs atņema. Kasē parādījās mistiskā cena par viso to: 20 eiro. Zzzzet, par ko? Atlaides nebija, joprojām nezinu kāpēc, bet nu aiznesam atpakaļ. Ja jūs stāvētu malā šajā brīdī un redzētu mūs, Jūs raudātu tāpat, it kā skatoties Titaniku pirmo reizi. Vēl man vajadzēja šampūnu, ieraudzīju plauktā kkādu achtung variantu: 40 centi par tādu lielu paku (apmēram 1,5 reiz lielāku, nekā parastās). Es protams mēģinu taupīt, bet aizrauties negribu, nopirku normālu. Nebrīnītos, ja achtung variantā būtu kkādi neparstrādāti British Petroleum atkritumi, speciāli galv-ai.:) Nopirku beidzot pēcskūšanas želeju, pirms tam visur redzēju tikai kkādu Adidas par 8-9 eiro.

Sāku iedzīvoties, gatavot ēdienu, bet mazi feiliņi notiek: nopirku dušas želeju, opppp… a man somā tā jau bija. Bet nu nekas, mazgāšanās nevienam vēl netraucēja, izņēmot bomžus. Esmu dzirdējis, ka viņi nemazgājās, jo tā dubļu kārta sargā viņus no visādām slimībām. Klasika: universitātē Birgit paņēma kafiju un iebēra sali, jo maisiņš bija nu ļoti līdzīgs cukuram.

Turpinot par feiliem. Šeit laiks ārā mainījās, palika siltāk, tagad kkas +7, bet vakar lija daudz. Un tad mums sākās problēmiņas ar riteņiem. Man vienu dienu gandrīz nestrādāja bremzes. Tas šeit ir bīstami, jo pilsēta ir ļoti pauguraina: mēs dzīvojam vietā, kuru sauc Berg en Dal, kas tulkojas kā kalns un ieleja. Braucot no mājas uz centru, gandrīz visu laiku downhill, var vidēji braukt kkādus 35 km stundā, ja pūlēties. Bet krustojumos dažreiz jāapstājās, tāpēc ar nestrādājošām bremzēm ir grūti. Braucot pa ceļa malu, dažreiz mašīnas brauc garām ļoti tuvu. Vakar vienā brīdī domāju, ka izdarīšu to, ko uzrakstīju par kartupeļiem iepriekšejā postā (Jūs noteikti lasījāt), kad man garām kkāda krāvas mašīna pabrauca. Vēlāk Tiinai arī sākas problēmas ar bremzēm. Viņa brauca man priekšā, viņai bija jāgriežās pa labi, bet bija downhill, un viņa vnk nespēja nobremzēt nekā: aizbrauca taisni, kamēr nebeidzās kalns, tikai tad tika atpakaļ.:) Šodien ar Kubu salabojām visus 4 riteņus, izmantojot saimnieka šķūnī atrastos instrumentus. Par to saņemām katrs pa 11,6!!!! gradīgo alu. Nooo, atkal jādzer.

5dien bija ekskursija pa pilsētu, kuru organizēja priekš mums valodu centrs. Nijmegena skaitās vecākā pilsēta Nīderlandē un tā tika uzcelta vēl Romas impērijas laikā, kā svarīgs cietoksnis. Bet 1944. gadā tā tika bombardēta, gandrīz visu te iznīcināja. Tāpēc pilsēta tagad ir ļoti jauna. Interesanti, ka bombardēja to Antantes lidmašīnas. Diezgan neloģiski, jo it kā tie bija sabiedroti. Papētīšu sīkāk. Pilsēta skaista, sakopta, tīra. Vēlāk meģināšu bildes visādas ielikt. Vēl interesants fakts. Gīds teica, ka 16. gadsimtā cilvēki gandrīz nedzera ūdeni, jo tas bija ļoti netīrs. Kā domājat, kā viņi risināja šo problēmu? Dzera ALU!! Uitstekend (outstanding holandiski)

Bet laikam no manis kkas palika Latvijā. Stulbie komandasbiedri ( tas nav domāts nopietni, jo mēs visi esam tur stulbi basketbolisti:)) jautā draugos, vai būšu treniņa, kapteinis informē par spēles laikiem, Gints Gailītis jautā par futbola treniņiem. Ervīns uzrakstīja par sniega futbola sacensībām – Ka booom, kā man sagribējās uzspēlēt arī.

Spending my time. Gribēju uzrakstīt daudz vairāk, bet nu jāiet gulēt, rīt var vārtīties līdz kaut vakaram. Pie tam, muldēt man vēl ir daudz daudz par ko.

Vēlu Jums burvīgu sestdienas vakaru – nakti. Baudiet dzīvi, baudiet sevi.:)

Zheblede.

Goedemorgen

Vēl viena diena ir aizvadīta Holandē. Starp citu, šeit neesmu dzirdējis, ka kkurš tā runā, visi saka Nederland. Pie tam , ar savu to mistisko vietējo izrunu. Es vnk redzu, kā mūsu pasniedzēja dažreiz svīst, mēģinot parādīt mums, kāda ir skaņa noteiktajā vārdā. Mūsu holandiešu valodas zināšanas prakse aprobežojas ar Dank je, kas ir paldies un visādi Goedemorgen, Goedemiddag. Of course, visvairāk mēs vnk rēcam par visādiem vārdiem, ja mēs to nedarītu, būtu dīvaini. Rakstu un jūtu, ka man būs grūti turēties uzņemtajā tempā un kvalitātē, rakstot manu blogu. Bet pagaidām domas un iespaidi ir, vēlme rakstīt arī. Tāpēc ar prieku to daru. Pašam pēctam būs patīkami un nostalģiski palasīt tos visus sīkumu, kurus droši vien, pēc laika aizmirsīšu. So…. ejam hromoloģiskajā secībā.

No rīta atkal bija nodarbības. Šodien jau negribējās līst ārā no gultas. Secinājums = sāku te iedzīvoties pamazam, jo mājās man arī reti kad gribās atverot acis, uzvilkt apenes un pulkstenis, kkur dikti skriet. Bet nu izņēmuma gadījums ir tad, kad zinu, ka ledusskapī ir kkas ļoti labs, tad celos ātri. Zinu, slimi, bet kurš tad mūsu pasaulē ir vesels? No rīta, kad ārā ir something like -3, baigi forši braukt ar riteni. Ļoti atsvaidzinoši, bet atbraucot uz universitāti, sēžot krēslā jūties noguris.

Tātad, ja iepriekš domājam, ka frāze Goedemorgen, kas vietējā valodā nozīmē Labrīt, ir jāizrunā: Hudermorhen. Bet, šodien uzzinājām, ka vietējā dialektā, valodas variantā, tas ir jāizrunā kā Hujemorhen. Pasmaidīju. Laura no Lietuvas un Birgit no Igaunijas, zinot, ka esmu krievs, uzreiz ar smaidu paskatījās manā pusē. Skolotāja teica, ka mes varam izmantot jebkuru no 3 variantiem, kā izrunāt Goedemorgen. Un es zināju, ka cilvēkiem, protams, patiks variants Hujemorgen, it kā viņi zina, cik kolorīta ir vārda pirmā daļa post PSRS valstīs. Imagine, pamodos no rīta, eju uz skolu, a visi man grūž tos locekļmorhenus virsū. Baigi labi, vai nē?

Pie universitātes ir uzcelts liels sporta centrs, kas ir savienots ar to, ar tuneli. Kad paskatījos no augšas uz to, no 20. stāva. Siekalas sāka tekt, jo tur ir tik daudz futbola laukumi ārā, ka vnk spēlētu diennaktiem, bet FAIL, ārā ir auksti, neviens nespēlē. Okey, aizgājam tur, skatamies, tur piedāvā svāru zali, pilates, fitness, swimming pool. Un tas ir sporta centrs? Kur ir indoor football, volejbols, basketbols un viss tamlīdzīgs? Ja es piemēram nopietni sportoju, pieņemsim, esmu futbolists. Ko man ziemā darīt, ja nevaru ārā spēlēt? Aiziet uz pilatesu kkādu vai uz music aerobics? Bet nu internetā izlasījām, ka kkas normāls tur tomēr ir. Mums ar Kubu tas ir jāizpēta vēl. Noteikti ir jāsporto, jo alus, ko dzēram, maksā 42 centus supermarketā (starp citu, ļoti ciešams) un nesekmē mūsu formas uzturēšanu un veselīgu dzīvesveidu. Nu ja iesāku par kko liekamu mutē, tad jau jāturpina ir.

Nolēmām pēc skolas aizbraukt uz Aldi, nopirkam vistas fileju, kkādus salātus (pagaršoju, kkas līdzīgs gaļas salātam, bet kosmiskā cena – 1 iero par kilogrāmu!!!) un devamies mājās. Uzņemos uzcept gan kartupeļus, gan vistu. Plītī spējam ieslēgt tikai vienu to degtuvi (stulbie sportisti) So sagriezu visu, problēma numur een: kur dabūt to amūru, ar kuru parasti sit gaļu? Virtuvē nebija. Apsriedam variantu, aiziet pie FERMAS saimnieka un palūgt viņam, bet iedomājos situāciju: Klauvēju viņa mājā: Hi, can you please give us this hammer, with which to fight meet? Izklausījās pilnīgi adekvāti un nedīvaini, tāpēc propozīcija tika izmesta. Bet nu kurš te plaši domā? Es. Paņemu to speciālu device, kurā iekša liek piparus un var tos malt. Tā ierīce bija pietiekami smaga un es izdrāzu to manu vistu ar to ierīci, vienlaicīgi bērot uz tās piparus. Problem numur twee. Nevarēju atrast sali. Gatavot bez sals? No no no. Tāds ēdiens man tagad asociējas ar bezalkoholisko alu, audio narkotikām vai elektroniskajām cigaretēm. Ne vienu no šīm lietām neesmu pētījis, bet tas viss skan ļoti tizli. (manuprāt) Eļļa bija tikai olīvu, aiziet, kartupeļi piedega, bet nu man nevajadzēja pie tā pierast. Uzcepam to visu. Starp citu, mana Supermassive black hole funkcionē ļoti produktīvi: gatavojam uz 4 cilvēkiem, beidzot divatā visu apēdam ar Kubu.:)

Bet nu dienas vilšanās: sapratu, ka mana gatavošana mazliet sucks, salīdzinot ar daudziem pārējiem. Šitie mani vecpuiša ēdieni no no 2 ingredientiem: kkādas gaļas un kkāda garnīra bieži nevar konkurēt ar to, ko taisa Kristofers: kkādas visādas mērces no čiļi pipāriem, špinats, gnocchi un tā tālāk. Dzīvoju vēl kopā ar itāli Džakomo, kurš konstanti, kā jebkurš itālis zin par ēdienu ļoti daudz. Paliek Kuba un Mika no džekiem, pārējās meičas, kuram it kā jāgatavo labi. bet nu varbūt vienkārši man ir zems pašvertējums. Domāju iepriekšējo teikumu izdzēst, bet, lai paliek ka joks.:) Dzīvosim redzēsim, man priekšā ir daudz neiegūtās pieredzes.

Vakarā aizbraucām uz centru, atradam Irish Pub un dabūjam futbolu. Lūdzu, nevajag lik manam viedoklim par Jums krist uz leju, jautājot: A kādas komandas spēlēja? Spēlēja LIVERPOOL!!! Visi toleiranti atbalstīja tieši Liverpool. Bet nuu….. Sāpīgs un aizdomu pilns zaudējums. Jau neesmu tik emocionāls un sentimentāls šajā ziņā, kā biju 2 gadus atpakaļ. Tagad: uzvarēja – prieks. Zaudēja – the best is yet to come. Kaut gan piedzeries anglis, kurš sēdēja blakus, visu laiku kko jokoja par mani un mana atbalsta objektu.

Aizgājām pastaigāties. Daži jau izmēģināja vietējā Coffee Shop produktus. Mika, kas ir somis, kuram ir 26, augumā kkas ap 165, ar rūdo bārdu, izrādījās, kā meģināja pirmo reizi. Bet kad būšu vairāk par to visu industriju informēts, uzrakstīšu.:) Bet ceru, ka pietiekami nebūšu informēts par to visu. Soo, it’s getting dark, too dark to see, feels like I’m knockin on heavens door. Ir vēlu, es iešu baudīt pašizdomāto prieku – mazgāties dušā un tīrīt zobus vienlaicīgi.:)

Gaidu feebback. Esiet veseli un laimīgi.

Goedenacht. Zheblede.

If you think the Dutch isn’t funny, sit at home and save your money!

Ob. La. Di. Ob. La. Da. Solījos šodien izspļaut vēl vienu postu. Veči tur savu vārdu. Visi aizgāja gulēt, rītdien agri jāceļas uz mācībām. Sēžu viens virtuvē ar tēju un šokolādi,  jūtu ļoti labu atmosfēru, kura ļaus man tagad noķert iedvesmu. Vienīgais, internets pazūda, so cepums man, jo to paredzēju, tāpēc ātri uzrakstīju iepriekšējo postu un publicēju, kamēr nets vēl bija. Saņemos un izpildīju uzdoto šodien mājasdarbu,  biju pēdējais, kurš sāka to pildīt, bet Kuba vispār taisījās pamēģināt, bet tagad aktīvi krāc kaimiņistabā. Jūtat? Austrumeiropiešu attieksmi?:) Bet Show must go on. Tagad rakstu wordā, cerams, ka rīt pa dienu vai vakarā publicēšu šitās manas domas.

So, jāsāk ar pašu galveno, ar mērķi, kapēc šeit atrodos. Posta nosaukums lieliski atspoguļo manu attieksmi pret holandiešu valodu. Kopumā šī valoda ir kkāds vācu, zviedru un angļu valodas maisījums. Bet nu tā ir ļoti līdzīga vācu valodai. Mūsu zviedrs Kristofers diezgan ātri apgūst to visu, jo viņa valodā daudz ir līdzīgs. Nemācījos nekad vācu valodu, tāpēc priekš manis tas ir kkas jauns un…. jā, bieži komisks. Bet nu pagaidām stundas ir aizraujošas. Mūsu skolotājas sauc Annemieke un Vivika. Intensīvajos valodas kursos pasniedzēji mēģina maksimāli ātri iebāzt mūs holandiešu vidē, tāpēc mēģina maksimāli daudz runāt dutch. Mērķis ir vairāk pievērsties uztverei, izrunai  un praktiskai komunikācijai. Tas man liekas loģiski, jo par 25 kalendāra dienām grūti kko baigi iemācīt rakstīt gramatiski pareizi un plaši. Pie tam, grūti iemācīt TĀDU valodu. For example, šeit rakstu skaitļus:

1 een

2. twee

3. drie

4. vier

5. vijf

6. zes

7. zeven

8. acht

9. negen

10. tien

No sākuma man likas kkā neparasti un jocīgi. Bet tas vēl bija normāli. Tālāk:

11. elf

12.twaalf

13. dertien

14. veertien

15. vijftien

16.zestien

17. zeventien

18. achttien

19. negentien

20. twintig

Jūs teiksiet: nu ciešami. Un tagad  izmetiet vārdu ‘’normāli’’ no savas galvas:

21. eenetwintig

22. TWEEЁNTWINTIG

Vienbalsīgi, 12 points goes to 22. Pie tam visi tie skaitļi jāizrunā ievērojot speciālas burtu pāru izrunas. Tā kā, kad man būs 22, es noteikti nedzīvošu Holandē.

 Burtam E ir 3 varianti, ka izrunāt. Atbraukšu uz LV, atskanēšu Jums. Vēl forši, piemēram, ka čehs holandiski ir: Tsjechisch. Perfekti, ja burti alfabēta ir, priekš kam tad tos taupīt? Liekam iekšā visus, būs labi. Ja kas, latvietis holandiski ir vnk LET – īsi un kodolīgi. So frāze ‘’Lets go’’ gūst kkādu jaunu nokrāsu. To varētu lietot ka kkādu migrācijas lozungu. Vispār dzirdot holandiešu runu, man rodas asociācija, ka tur valda kaut kādas zosu skaņas un ar sauso muti nav iespējams vispār runāt. Piedzeries tu 5dienas naktī Amsterdamā, pamodies no rīta, mute sausa….. un, ko darīt? Runāt nesanāk, nenāk nekas no mutes. Ko darīt? Klusēt. Dažreiz ļoti noderīgi, sevišķi uz paģirām. (Man to draugi stāstīja, jo pats nekad neesmu dzēris. Jā, un es nekad nemeloju. Nesmaidi. Lasi tālāk.

Kopumā ir radīti visi apstākļi veiksmīgai vispusējai valodas apgūšanai. Šodien bija viena stunda Selfstudy. Tu sēdi, Tev ir austiņas, mikrofons, un runā pats ar sevi. Klasē sež kkādi 20 cilvēki, un visi močī vienlaicīgi. Bet es nešaubos, ka:

1. Tiksim visi galā
2. Noderēs dzīvē (137 %)

Kopumā jūtos vēl, it ka esmu atbraucis uz 4-5 dienām. Vēl neizkramēju daudzas mantas, bet vietas mums ar Kubu istabā ir maz, 2 koferiem un 2 gultām. Kad viņš guļ, līdz beigām atvērt durvis nav iespējams, cause aizķeras aiz gultas. Jāsāk kārtot sadzīviskas lietas: gatavot, mazgāt. Bet to paspēšu vēl, laika daudz.

Transports Nijmegenā un kopumā Holandē ir dārgs. Brauciens ar parasto pilsētas iekšējo autobusu maksā 2 vai 3 eiro. Nepaspēju izpētīt, jo vienreiz paņēma 2, otrreiz 3. Droši vien, pirmoreiz biju smukāk un holandāk. Jūtat par ko būs runa?

Nē, tulpes lai gaida līdz pavasarim.

RITENIS. Nīderlandē ir vairāk riteņu nevis cilvēku, tas ir fakts. Cilvēki pa ielām vispār nestaigā ar kājām, visi brauc ar riteņiem. Visur ir speciālas stāvvietas, katrā ielā ceļam malās ir vieta riteņbraucējiem un katram autovadītājam, ja nav luksofors, konstanti jālaiž riteņbraucējs. Riteņi ļoti visādi: izmēri, krāsas, formas. Šeit ir pa dienu +2-3, no rīta mazliet minusos, bet tik un tā visi brauc ar riteņiem.

Aizgājām līdz riteņu veikalam. Ārā rindā stāv visādi riteņi, redzama cena. Tā svārstās no 25 eiro līdz 200. Var paņemt izmēģināt. Izmēģināju vienu sporta variantu, sapratu, ka pa ledu un sniegu būs bīstami. Izmēģināju zirgu ar nosaukumu Rambler. (atceraties multeni ‘’Life with Loui? Viņa tēvam bija masīna: Rambler) Patika, viņš maksāja 75 eiro, + 10 eiro slēdzis. Priekšējais ar dinamo un aizmugurējais lukturi tur jau bija. (Kuba nopirka rozā riteni.) Šeit pēc likuma tumšajā dienas laikā jābūt tiem lukturiem ieslēgtiem.

Tātad investēju naudu transportlīdzeklī, noteikti ietaupīšu. Interesanti, ka, ja atgriezt riteni pēc kāda laika un viņš ir normālajā stāvoklī, Tev atmaksā pus cenu. Bet braucot prom no Nijmegena janvāra beigās, gribu atstāt to riteni līdz vasarai. Tikai kkā jātiek līdz Venlo (šeit nav tālu). Ritenis Holandē ir lifestyle, visi brauc ar tiem. Mums visiem šausmīgi patīk tā pārvietoties. Kaut no 15 cilvēkiem, nopirka riteni tikai 4. Tagad sadalījamies grupās, jo pārējie vai nu iet ar kājām, vai nu brauc ar autobusu.  Pirmajā dienā iepirkamies supermārketā, centrā. Es noliku 5 kg kartupeļu maisu sev uz bagažņika, vēl vienu maisu uz stūres un I’m fast and furious.

It’s all about money… It’s all about din din di di di din.!! Vakar supermārketā ieraudzījām, ka šeit daudz visādu pusfabrikātu. Daudz akcijas stilā: pērc vienu, otro bezmaksas. Cenas tik un tā diezgan augstas.

Un… Ka ching! Šodien mums ieteica lētu supermārketu. Es biju laimīgs, it kā es padarīju laimīgu sievieti, kuru mīlu, it kā man piedzima bērns, it kā neuzvilku, izvilkt nepaspēju,  bet paveicās un nekļuvu par tēvu 12. klasē.

Biju laimīgs, jo mani sauc Pāvels, bet mans liktenis nolēma, ka Pāvels = ēdiens. Starp citu, to jau pamanīja mani kolēģi. Bet nu agrāk vai vēlāk tas notiktu.:)

So veikals bija kkas līdzīgs mūsu Supernetto. Noliktavas interjers, bet produkti nekā neatšķirās no tā supermarketa centrā,  bet bija kkur 2reiz lētāk. Iedvēsmai un ēstgribai:

Nopirku 500g desu, 500g sieru, tunča konservus, šokolādi un banānus. Samaksāju  5 eiro. You seeee? That’s why I’m looking forward to live in Netherlands.:)) Tāpēc vajadzēs sportot un kačāties, jāsāk no rītdienas.

Daiļa dzimuma pārstāves. Nē, par to vēl neņemšos rakstīt, jāskatās tālāk. Bet LV meičas var gulēt mierīgi, joooo…… var gulēt ļoti mierīgi.:))

Ir 0.44 un es piekusu, jāiet padzīvoties horizontāli. Sveiciens no Kristofera.

Esiet veseli un give me some pleasant feedback! TWEEЁNTWINTIG

Zheblede.

Pārvēršoties par holandieti

Esmu Nīderlandē, esmu Nijmegenā. Beidzot zinu, kā pareizi to visu izrunāt, bet šajā virzienā mani gaida vēl ļoti ilgs ceļš.

Vēl pirmajā vakarā, kad sapratu, ka internets nestrādā, nolēmu paskatīties no rīta saņemto dāvanu. Godīgi – bija pārsteigts, biju domājis, ka tur vnk saliktas bildes ar mani un Jums. Bet bildes bija ar mūziku un vārdiem. Un šī kombinācija, viss kopā, bija vnk lieliski. Un ja tie vārdi ir patiesi (a es to zinu), tad tiešām, dzimtene mani gaida. Varbūt apzinoties to un domājot par saviem dienas piedzīvojumiem, nevarēju aizmigt kkādas 2 stundas.

No visiem studentiem, kas mācās intensīvajos kursos (visi dzīvo kopā ar mani Fermā), tajā dienā atbraucu pēdējais. Vēlāk izrādījās, ka nebija pēdējais, jo no rīta atbrauca soms un itālis, bet dienu vēlāk igauniete. Šeit no 15 cilvēkiem 7 ir somi, tāpēc bieži nesās joki par finns invasion, par to, ka tie maz runā, piedzerās klusām utt. Pie tam, lidojot ar AirBaltic, pāris meitenes atlidojot uz Nīderlandi, nedabūja bagāžu. Tāpēc kad es jokoju par Finland, viņi man atbildēja ar jokiem par Airbalticu un Rīgu.:)

Tātad sīkāk par māju un apartamentiem ceru pastāstīt vēlāk (pamēģināšu nofočēt visu un varbūt pat safilmēt kko.

Mūsu internacionālās soļankas ingredients:

Kuba no Čehijas(viņa pasē rakstīts Jakub, bet viņš visiem saka, ka ir Kuba), Kristofer no Zviedrijas, Mika no Somijas. Ar šitiem čaļiem es dzīvoju kopā vienā var teikt istabā- mājiņā.

Tālāk ir Laura no Lietuvas, Birgit no Igaunijas (female), Maruša no Slovēnijas,  Henna, Mira, Janica, Marika, Tina un vēl vienu vārdu neatceros. Tās ir no Somijas. Vēl ir itālis Džakomo.

Kopumā labi un pozitīvi cilvēki. Man paveicās dzīvot kopā ar Kubu un Kristoferu, jo mēs tē valdam dancefloor. Tātad somi, ka pienākas, diezgan nopietni, cītīgi mācās, vakar zubrījās, pildīja 1 mājasdarbu. Mēs tajā laikā dzēram vīnu, alu un Becherovku (slavens Čehijas dzēriens, ar kuru iepazinos vēl 2006. ajā, kkas līdzīgs mūsu balzāmam, bet manuprāt, garšīgāk) Baigi forši pasēdējām, runājām par kultūrām, stāstījām, jokojām. Kkur ap 2 aizgājām gulēt. Vienīgā problēma – internets te mums sāk strādāt tikai tad, kad mēs prasam kompleksa saimniekam, viņš izņem štekeru no rozetes, iebāž no jauna un tad mums kkas sāk strādāt. Apmēram ta tas izskatās Tad visi sēž pie datoriem un kko dara. Tā, mums tuvojas vakariņas, Kristofers taisa gaļu, Kuba mīž kartupeļus, tāpēc pieklajības pēc man kkā jāpalīdz, kaut gan viņi saka, ka nevajag.:) Šīs posts nesanāca ļoti garš, bet solos nākamajā urakstīt par holandiešu valodu, riteņiem un pārējo. Vēl es baidos, ka internets atslēgsies un pazaudēsu uzrakstītu. Vēl jāizpilda homework, bet domaju, ka tomēr uzcepšu vēl vienu postu šodien, tā kā sekojiet līdzi.

Kiss, thank you for attention!! Tiekamies vēlāk.

Zheblede

Let’s go!!

Here I am, ROCK you like a hurricane. Mana Erasmus mobilitāte ir sākusies un pēct ilgas meklēšanas, kā wordpresā uzrakstīt postu, varu sākt. Būšu priecīgs saņemt komentārus un jautājumus. Ar vienu vārdu- feedback.:)
Speciāli NY izdomāju svinēt tā, relatīvi mierīgi, lai 1. ajā sakramēt mantas ar svaigu galvu un doties ceļojumā. Rīts solīja būt mierīgs un saspringts vienlaicīgi. Un tad sākas īsziņas ar vēlējumiem, zvani. Braucot mašīnā, bija dīvaini dzirdēt no Aiču jautājumus: Tu jau esi izbraucis uz lidostu? Pēc cik ilga laika būsi? Tajā laikā vēl nepieversu tam uzmanību.
Atbraucot uz lidostu, liktenis man padeva pirmo zīmi, ka diena būs jautra. Nesot savu 20 kg koferi, (esiet gatavi, šīs cipars atkārtosies daudzreiz)aiz sānu roktura, man čemodāns atdalījās no tā un skaļi nokrita ceļa vidū. Šīs fakts mani neiepriecināja, jo koferis tika nopirkts nedēļu atpakaļ.
And 12 points go to China!!!!
Stāvot rindā, lai nodot bagāžu, satiku 2 draudzenes un draugu, kuri atbrauca pavadīt mani. Neviens cits to nesolījās darīt. Tad piezvanīja Kārlis un sāka pamazam un lēni kko muldēt. Sekoja jautājumi stilā:
Kāpēc tu to savu svītraino cepuri uzvilki?
Kāpēc mēteli nepaņēmi līdzi?
Kad Kārlis saprata, ka es nereaģēju uz mājieniem, viņš teica: paskaties augša. 2. stāvā virs manis stāvēja Dana, Aija, Lāsma, Kārlis, Ervīns un smaidīja.
Atnācot pie manis, viņi teica tik perfektus, brīnišķīgus un vajadzīgus vārdus, ka, ja es būtu sniegs vai acu krāsa, es izkūstu. Biju laimīgs. Viņi deva man disku ar uzrakstiem un teica, kad paliks skumji, paskatīties. Ja nepāries, paskatīties vēlreiz. Ja nepalīdz: jāņēm one way ticket to Letland.:)
Pēctam bija apskāvieni, mazliet asaras un es devos.
Pēc paris minūtēm manu acu priekšā tika pierādīts, ka lidot prom ir smagi, jo lidostas darbinieks kontrolē atņema pirms manis stāvējošām virietim pus pudeli Hennesy un izmeta. Kabooooom!!!!
Iekāpu lidmašīnā un sapratu, ka ar mani kopā lido pārsvarā vāciešu pensionāri. Lidmašīna stāvēja, to apleja ar kkādu vēmšanas krāsas šķidrumu, tas aizņema zināmu laiku, tikai tad pacelamies gaisā.
Diseldorfā bija saulains. Izkāpu, aizgāju līdz baggage izdošanai, kkur 10 minūtes stāvēju pie konveijera, gaidot koferi, cerot, ka vārds: Cairo. kas rakstīts uz attiecīga monitora, ir kļūda. Pēc  10 min sapratu, ka var taču aiziet mazliet tālāk, un, protams: Riga. Paņemu koferi un devos laimi meklēt (autobusu) Lidosta Diseldorfā ir liela, nespēja atrast bus station, interetā bija teikts, ka tāds ir. Pēc kkādas 20 min meklēšanas u n jautāšanas padevos, uzkāpu 2. stāvā, paņēmu Skytrain un tiku līdz Dusseldorf Train Station. Pajautāju kasē, vai ir iespējams aizbraukt uz Nijmegenu (Holland) pa taisno? Viņš teica: Nē, var aizbraukt Dusseldorf – Duisburg- Arnhem – Nijmegen. Tas maksā 38 eiro (un tā ir 2. klase, pirmā maksāja 62) Izdomāju, ka braukšu, paņemu biļeti aizskrēju uz peronu, iekāpu, izkāpu Duisburgā un…… Error on page, sajaucu platformas un nepaspēju uz vilcienu līdz Arnhem.
Paskatījos, nākamais vilciens pēc 3 stundām. FAIL. Okeeyyy, visur jāmeklē plusi: paskatīšos pilsētu. Vienīgā problēma: 20 kg koferis un 5 kg soma. Labi, pavazājos pa Duisburgu, apkārt skanēja mana kofera riteņi, pa pilsētas ledu un bruģi. Ieraudzīju paris pieminekļus:
1. Kkas līdzīgs Mikelandželo Davīdam, tikai starp kājām dzeltens pušķis un uz galvas arī
2. Neadekvāts, liels klauns.
Kopsavilkums: Tas ir modern industrial art, kas pie mums Austrumeiropā vēl neeksistē.:) (varbūt par laimi)
Sapratu, ka neizturešu ilgi un aizgāju ēst uz Burger kingu. Kā gandrīz jebkurš virietis, piepildot vēderu, sāku skatīties uz dzīvi ļoti pozitīvi.
Bet ilgi tas neturpinājās. Aizgāju uz tualeti, kur ieraudzīju, ka tā maksā 50 centu un tur ir tourniquet!!! What? Priekš kam tualetei pa 50 centiem tourniquet? Iemetu monētu, pats izgāju cauri, bet mans mīļais 20 kg koferis iesprūda, izvilku, ieraudzīju, ka cilvēks stāvošs aiz manis, traki smaida.:) Atpakaļceļa story atkārtojās.
Sēdēju peronā līdz vilcienam. Dažreiz man likas, ka es esmu Tom Hanks, kurš filmā Terminal dzīvoja kādu gadu lidostā.:)
Pienāca laiks nākt vilcienam, iepazinos ar vienu melno džekiņu, kurš brauca uz Amsterdamu. Vilciens kāvējās un then I realised, that ja vilciens nokavēs, atbrauks vēlāk uz Arnhemu un es nepaspēšu uz nākamo vilcienu uz Nijmegenu. Vilciens beidzot atnāca, iekāpam.
Un: Knock, knock, who’s there? Mums kko paziņo vāciski, visi sāk skatīties viens uz otru. Tajā brīdī nožēloju ka no vācu valodas zinu tikai vārdus no sērijas: Danke, kleine beer, shaize, tanenbaum, Otto fon Bismark. Paziņoja angliski. Tehnisko problēmu dēļ vilciens neturpinās braukt pa maršrutu, bet mes izkāpsim kkādā lauku stacijā un mums dos citu. Iekāpu citā, ar kavēšanos tiku līdz Arnhem. Man palaimējās, ka vilcieni uz Nijmegenu brauc katras 15 min. Iekāpu, atbraucu uz Nijmegenu. Veiksmīgi izgāju orientešanas posmu, kurš man bija uzrakstīts uz papīra, izkāpu autobusa galapunktā, cilvēku nav, aizgāju vēl 15 min ar kājām, tas jau ir ārpus pilsētas, tiku līdz smilšu lauku ceļam, pa kuru, pa ledu ar savu 20 kg koferi tiku līdz FERMAI, kuras nosaukums ir De Holdeurn, atsūtīšu bildes. Tur mani sagaidīja mani kursabiedri. Beidzot pēc ceļa visas dienas garumā, tiku līdz destination.!!!!!
Kopējā virtuvē  palika ēdiens no pusdienām. Ēdot, sapratu, ka viss, kas notika pa dienu, bija forši un esmu Holandē. Godīgi sakot, es noguru rakstīt. Ceru, ka Jūs izlasīsiet manus 1. dienas memuārus un novērtēsiet, kko ieteiksiet, pajautāsiet.
Par 2. dienu uzrakstīšu mazliet vēlāk. Daudz bučas.
Thank you for attention.
Zheblede.:)

Hello world!

Welcome to WordPress.com. This is your first post. Edit or delete it and start blogging!